Eiropas padome



Yüklə 47.53 Kb.
tarix05.05.2017
ölçüsü47.53 Kb.
Neoficiāls tulkojums

Avots: MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs

EIROPAS PADOME


EIROPAS CILVĒKTIESĪBU TIESA

PIRMAIS DEPARTAMENTS

GALĪGAIS LĒMUMS

par lietas pieņemšanu izskatīšanai

lietā
Mihails FARBTUHS pret Latviju

nr.4672/02

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (pirmais departaments), 2003. gada 9. janvārī noturot sēdi sekojošā sastāvā:



priekšsēdētājs C. L. ROZAKIS,

tiesneši

F. TULKENS

G. BONELLO

E. LEVITS

S. BOTOUCHAROVA

A. KOVLER

E. STEINER

un departamenta sekretāra vietnieks

M. S. NIELSEN,

Izskatot augšminēto prasību, kura tika iesniegta 2001. gada 6. decembrī,

Izskatot 2002. gada 26. marta pirmā departamenta daļējo lēmumu,

Izskatot iesniegtās valdības atbildētājas paskaidrojumus un prasītāja iesniegtās atbildes, pēc tiesnešu apspriedes pieņem sekojošu lēmumu:



FAKTI:

Iesniedzējs ir Latvijas pilsonis, dzimis 1916. gadā un dzīvo Rīgā (Latvija). Tiesā viņu pārstāv Rīgas advokātu kolēģijas advokāts A. Ogurcovs.

Iesniedzēja iesniegtos lietas faktus var izklāstīt sekojoši.

A. LIETAS ĪPAŠIE APSTĀKĻI

Ar 1999. gada 27. septembra spriedumu, Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu noziegumos pret cilvēci un genocīdā. Savā spriedumā tiesa konstatēja, ka 1940. un 1941. gadā, pēc Padomju Savienības veiktās Latvijas Republikas aneksijas iesniedzējs, būdams Daugavpils INK nodaļas priekšnieka vietnieks (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts), bija personīgi atbildīgs par vairāku desmitu Latvijas pilsoņu deportāciju un nāvi Staļina represiju ietvaros.

Konstatējot, ka iesniedzējs ir rīkojies labprātīgi un ar degsmi, kam par pierādījumu ir padomju varas piešķirtie apbalvojumi, apgabaltiesa secināja, ka inkriminētās darbības iekļaujas noziegumā pret cilvēci tā, kā to nosaka ANO Konvencija par genocīda nozieguma novēršanu un sodāmību un bijušais Latvijas kriminālkodeksa 68-1 pants. Līdz ar to tiesa piesprieda septiņus gadus ieslodzījumā, precizējot, ka sods ir jāsāk izciest slēgtā tipa cietumā. Tomēr, noklausoties prokurora viedokli, ka iesniedzēja veselības stāvoklis neļauj viņu ieslodzīt, tiesa nepavēlēja viņu apcietināt tiesas zālē. Līdz ar to nekādi brīvības atņemšanas pasākumi netika piemēroti līdz tiesas spriedums stājās likumīgā spēkā.

Iesniedzējs pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesas spriedumu, iesniedzot apelāciju Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā, īpaši akcentējot krimināllikuma ar atpakaļejošu spēku piemērošanas savā lietā nelikumību.

1999. gada 14. decembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas tiesnesis, izskatot lietu, pieņēma lēmumu nozīmēt medicīnisko ekspertīzi, lai noteiktu, vai iesniedzējs ir spējīgs izciest brīvības atņemšanas sodu. 1999. gada 20. decembra atzinumā Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs sniedza sekojošus secinājumus:

"(..) 1. Tiek konstatēts, ka M. Farbtuham ir sekojošas slimības: mugurkaula deformējošā spondiloma; spondilartroze ar pamatnes sindromu; abu augšstilbu locītavu deformējošā artroze; pēcoperācijas stāvoklis pēc labā augšstilba locītavas endoprotēzes ielikšanas un izņemšanas; kreisā augšstilba locītavas kontrakcija; labās kājas saīsinājums par 6 cm; primārais paaugstinātais otrās pakāpes asinsspiediens; hroniskā sirds nepietiekamība (pirmā un otrā funkcionālā kategorija).

2. No medicīniskajiem dokumentiem izriet, ka M. Farbtuhs ir atzīts par pirmās grupas invalīdu.

3. Kas attiecas uz augšminētajām diagnozēm, M. Farbtuham ir nepieciešama pastāvīga medicīniskā aprūpe un speciāls aprīkojums personīgajai higiēnai un mēbelēm. Veselības stāvokļa dēļ M. Farbtuhs nevar patstāvīgi noliekties, uzvilkt bikses un apaut kājas; viņš var pārvietoties tikai telpā ar divu kruķu palīdzību. Viņš nevar patstāvīgi uzkāpt pa kāpnēm.

4. Augšminēto slimību dēļ M.Farbtuham nepieciešama regulāra medikamentu lietošana.

5. M. Farbtuhs cietuma sodu var izciest brīvības atņemšanas iestādē ar noteikumu, ja augšminētie nosacījumi (3. un 4. punkts) tiek obligāti izpildīti."

Ar 2000. gada 12. janvāra tiesas spriedumu Krimināllietu tiesu palāta noraidīja vairākus iesniedzēja apelācijas sūdzībā minētos argumentus un atzina viņu par vainīgu. Tomēr tā novērtēja par pārāk stingru apgabaltiesas iesniedzējam piespriesto sodu un to samazināja līdz pieciem gadiem brīvības atņemšanas; šo sodu vajadzēja sākt izciest daļēji slēgta tipa cietumā.

Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam. Savā sūdzībā viņš uzsver, ka viņam inkriminētās darbības neatbilst genocīda definīcijai atbilstoši Kriminālkodeksa 68-1 pantam, jo šīs darbības netika vērstas pret noteiktu etnisku, rases, sociālu vai reliģisku grupu. Turklāt, iesniedzējs uzsvēra, ka viņa vecums un veselības stāvoklis ir nopietns šķērslis viņa turēšanai cietumā un lūdza viņu atbrīvot no brīvības atņemšanas soda izciešanas. Ar 2000. gada 1. marta lēmumu, Senāts atzina kasācijas sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. Lēmumā ir teikts, ka iesniedzēja sūdzība atkārto apelācijas instances tiesā jau izskatītos argumentus un neatklāj nekādas likuma procesuālu vai materiālu tiesību normu pārkāpumu pazīmes, kas ir nepieciešamais kasācijas sūdzības pieņemamības priekšnosacījums.

Saņemot augšminētā tiesas lēmuma kopiju, iesniedzējs lūdza Rīgas apgabaltiesu nozīmēt jaunu medicīnisko ekspertīzi un atlikt soda izpildi. 2000. gada 27. martā tiesa noraidīja šo lūgumu. Iesniedzējs iesniedza lūgumu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai, kas ar 2000. gada 3. maija lēmumu arī noraidīja viņa lūgumu.

2000. gada 4. maijā iesniedzējs griezās pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes, vaicājot, vai Latvijas cietumi ir piemēroti viņa specifiskajām vajadzībām. 2000. gada 16. maijā Pārvalde sniedza noraidošu atbildi. Pārvalde uzskatīja, ka brīvības atņemšanas iestādēs nav ne piemērotu iekārtu smagi slimo cilvēku vajadzībām (tādu kā speciālo mēbeļu, sanitāro iekārtu utt.), ne arī kvalificēta personāla, lai nodrošinātu attiecīgu aprūpi. Turklāt Pārvalde piebilda, ka, lai izvērtētu iesniedzēja "iespējamo veselības pasliktināšanos", būtu vēlams iziet konkrēta veida medicīniskās pārbaudes, ieskaitot ekokardiogrāfiju un cerebrālo tomogrāfiju, tomēr nevienā Latvijas cietumā nav iespējas tādas pārbaudes veikt.

No 2000. gada 17. maija līdz 2000. gada 1. jūnijam iesniedzēju ievietoja cietuma slimnīcā, kas atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā, kur viņš tika izmeklēts. 2000. gada 1. jūnijā viņš sāka izciest sodu kā ieslodzītais Matīsa cietumā Rīgā. Ņemot vērā iesniedzēja veselības kritisko stāvokli, viņš tika nekavējoties pārvests uz cietuma medicīniskais stacionārs, kur viņš palika līdz savai atbrīvošanai.

2001. gadā no 4. līdz 18. janvārim iesniedzējs tika atkārtoti pārvests uz cietuma slimnīcu, kur viņu izmeklēja Ieslodzījuma vietu pārvaldes sasaukta speciāla ekspertu komisija. 2001. gada 13. februārī šī komisija sniedza sekojošu atzinumu:

"(..) Slimnieks var sēdēt, atbalstoties pret sienu. Kamerā viņš pārvietojas tikai ar divu kruķu palīdzību. Bez palīdzības viņš nevar ne piecelties, ne apsēsties. Viņa ķermenis trīc. Viņš nevar patstāvīgi ne apģērbties, ne nomazgāties, ne apaut kājas. Ņemot vērā viņa stāvokli, nav iespējams piemērot ieslodzītajam sodu izpildes kodeksa 50-4 pantu. (..)

Galīgā diagnoze: mugurkaula deformējošā spondiloma; spondilartroze ar pamatnes sindromu; abu augšstilbu locītavu deformējošā artroze; pēcoperācijas stāvoklis pēc labā augšstilba locītavas endoprotēzes ielikšanas un izņemšanas; kreisā augšstilba locītavas ankiloze; labās kājas saīsinājums par 6 cm. Vispārēja ateroskleroze. Sirds nepietiekamība (II). Kompensēts cukura diabēts (II). Acu katarakta. Smadzeņu asinsvadu skleroze ar asinsrites dinamiskiem traucējumiem. Vaskulārais Parkinsonisms.

Secinājums: Ņemot vērā Mihaila Farbtuha lielo vecumu, viņa veselības stāvokli ar vairākām neārstējamām slimībām, viņa nespēju nodrošināt sev nepieciešamo aprūpi, mēs iesakām ierosināt tiesā izskatīt jautājumu par Mihaila Farbtuha pirmstermiņa atbrīvošanu slimības dēļ."

2001. gada 16. februārī Matīsa cietuma direktors griezās Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas pirmās instances tiesā ar lūgumu lemt par prasītāja pirmstermiņa atbrīvošanu. Ar 2001. gada 22. marta lēmumu tiesa noraidīja šo lūgumu. Tiesas lēmumā teikts, ka Kriminālkodeksa 52. pants ļauj atbrīvot slimības dēļ tikai gadījumā, kad notiesātais saslimst pēc notiesāšanas, un tas neattiecas uz esošo gadījumu. Tiesa atzina, ka Matīsa cietuma apstākļi nav piemēroti iesniedzēja specifiskajām vajadzībām, bet uzskata, ka šim faktam nav pietiekoša juridiska pamata iesniedzēja atbrīvošanai.

Iesniedzējs iesniedza lūgumu Rīgas apgabaltiesai, kura ar 2001. gada 27. jūnija lēmumu atcēla iepriekš pieņemto lēmumu un atgrieza lietu vēlreizējai izskatīšanai Latgales priekšpilsētas pirmās instances tiesai.

2001. gada 17. augustā tiesa noturēja speciālu sēdi Matīsa cietuma telpās. Sēdes laikā Ieslodzījuma vietu pārvaldes medicīnas nodaļas vadītājs un cietuma administrācijas pārstāvji izteicās par labu iesniedzēja atbrīvošanai, īpaši uzsverot, ka viņa palikšana ieslodzījumā ir pretrunā Eiropas Padomes Ministru Komitejas Rekomendācijai Nr. R (98)7 par veselības aprūpes ētiskajiem un organizatoriskajiem aspektiem ieslodzījuma vietā. Šajā sakarā viņi atgādināja, ka Latvijas cietumi nav spējīgi uzņemt cilvēkus ar fiziskiem vai garīgiem trūkumiem, jo cietumos nav pietiekoši kvalificēta personāla, nedz arī nepieciešamo speciālo aprīkojumu, kas būtu paredzēti šādiem mērķiem. Administrācija informēja tiesu, ka iesniedzējs, būdams paraplēģijas slimnieks, nevar nokāpt pagalmā, lai elpotu svaigu gaisu, kā to dara citi ieslodzītie, jo medicīnas stacionārs atrodas cietuma ēkas otrajā stāvā. Turklāt administrācija uzsvēra, ka iesniedzēja stāvoklis prasa obligātu pastāvīgu aprūpi, bet attiecīgs personāls nakts stundās nestrādā un cietuma atbildīgās personas ir spiestas neievērot iekšējo reglamentu un izmantot brīvprātīgos no ieslodzīto vidus, lai koptu un uzraudzītu iesniedzēju medicīnas stacionārā. Medicīnas stacionāra terapijas nodaļas galvenais ārsts, kuram tiesa uzdeva jautājumus, apstiprināja iesniedzēja veselības kritisko stāvokli un pievienojās Ieslodzījuma vietas administrācijas viedoklim par iesniedzēja atbrīvošanu.

Tiesas sēdes beigās savā lēmumā tiesa noraidīja lūgumu atbrīvot iesniedzēju. Tiesas lēmumā teikts, ka 2001. gada 13. februāra ekspertu komisijas slēdziens neatbilst Kriminālprocesa kodeksa 364. pantam, jo atzinums skaidri nenorādīja kādas neārstējamas slimības ir iesniedzējam, kā viņa veselības stāvoklis varēja pasliktināties, sākot ar 1999. gadu, un tieši kādi Matīsa cietuma apstākļi ir nepiemēroti iesniedzēja specifiskajām vajadzībām. Iesniedzēja lūgumā par atbrīvošanu trūkst pamatojuma.

Iesniedzējs iesniedza blakus sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Ar 2002. gada 12. marta galīgu lēmumu tiesa apmierināja blakus sūdzībā izteikto lūgumu un atbrīvoja iesniedzēju no tālākas soda izciešanas. Apgabaltiesa uzskatīja, ka pirmās instances tiesai nebija pamata apgalvot, ka tiesas rīcībā nebija Kriminālprocesa kodeksa 364. pantā norādītās ziņas; gluži pretēji - iesniedzēja lietā bija precīzs viņa neārstējamo slimību saraksts. Turklāt no Ieslodzījuma vietu pārvaldes medicīnas stacionāra vadītāja un no ārstējošā ārsta slēdziena varēja secināt, ka divas no iesniedzēja slimībām – cukura diabēts un smadzeņu asinsrites traucējumi – parādījās laikā, kad iesniedzējs izcieta cietumsodu; kas attiecas uz pārējām slimībām, tās progresēja iesniedzēja ieslodzījuma laikā. Citiem vārdiem sakot, apgabaltiesa uzsvēra, ka gandrīz divu gadu laikā iesniedzējs ne reizi nav ticis svaigā gaisā. Tiesa arī atzīmēja, ka iesniedzējs visu laiku atradās cietuma medicīniskajā stacionārā un nevis kamerā kā citi ieslodzītie, viņa uzvedība bija nevainojama un, ka, ņemot vērā iesniedzēja lielo vecumu un pirmās kategorijas invalīda statusu, viņa izdarītā nozieguma smagums nevar attaisnot viņa turēšanu ieslodzījumā. Visbeidzot, tiesa atzina par nepieciešamu atbrīvot iesniedzēju, pamatojoties uz sekojošiem argumentiem:

"[Tiesa] atzīst kā svarīgu faktoru to, ka gandrīz divu gadu laikā, kurus M. Farbtuhs pavadīja ieslodzījumā, ne Matīsa cietums, ne cita Latvijas soda izciešanas iestāde nenodrošināja M. Farbtuham apstākļus, kurus ārstu komisija 1999. gada 20. decembra atzinumā pasludināja par obligātiem, lai iesniedzējs varētu izciest sodu cietumā (..)

Cietumu pārvaldes pārstāve paskaidroja, ka, ņemot vērā notiesātā M. Farbtuha specifiskās vajadzības, cietuma pārvalde vairākkārt griezusies dažādās iestādēs ar lūgumu piešķirt šim nolūkam nepieciešamo finansējumu, taču saņēmusi atteikumu; turklāt nav paredzams, ka šādi finansu līdzekļi varētu tikt piešķirti tuvākajā laikā (..)

Tajā pašā laikā apelācijas instances tiesa noraidīja notiesātā M. Farbtuha aizstāvja apgalvojumus (..), no kuriem var secināt, ka [iesniedzēja] uzturēšanās Matīsa cietumā ir saistīta ar spīdzināšanu un necilvēcīgu apiešanos.

Šādi aizstāvja apgalvojumi ir pretrunā ar paskaidrojumiem, kurus tiesai sniedza pats notiesātais, kuros teikts, ka administrācijas pārstāvji, kā arī medicīnas darbinieki pret viņu izturējušies ar sapratni un savu iespēju robežās darījuši visu, lai atvieglotu viņa uzturēšanos apcietinājumā (..)"

Nākošajā dienā pēc iepriekšminētā lēmuma pasludināšanas, 2002. gada 13. martā, iesniedzējs tika atbrīvots.

B. Nacionālās tiesību normas

Iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa 52. pants, kas bija spēkā iesniedzēja apsūdzības laikā, noteica:

"Persona, kura pēc sprieduma pieņemšanas vai soda izciešanas laikā saslimst ar garīgu slimību, kas viņai liedz spēju apzināties savu rīcību vai to kontrolēt, ir jāatbrīvo no tālākas soda izciešanas. Šādai personai var piemērot ārstnieciska rakstura piespiedu pasākumus; tomēr pēc izveseļošanās viņai ivar tikt uzlikts pienākums izciest sodu, ņemot vērā viņa izdarītā nozieguma smagumu, notiesātā personību, slimības raksturu un izciestā soda laika posmu.

Ja persona, kura izcieš brīvības atņemšanas sodu (..), saslimst ar smagu un neārstējamu slimību, tiesa saskaņā ar likumā noteiktiem kritērijiem var atbrīvot šādu personu no tālākas soda izciešanas."

Kriminālprocesa kodeksa attiecīgie panti nosaka sekojošo:

362. pants

Ja piespriesta brīvības atņemšana (..) tiesa var atlikt sprieduma izpildīšanu šādos gadījumos:

1) ja notiesātais ir saslimis ar smagu slimību, kas kavē soda izciešanu, sprieduma izpildīšanu var atlikt, kamēr viņš izveseļojas; (..)

Sprieduma izpildīšanu nav atļauts atlikt personām, kas notiesātas par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem (..)" 



364. pants 

"Ja persona, kas notiesāta ar brīvības atņemšanu soda izciešanas laikā saslimusi ar psihisku vai citu smagu slimību, rajona (pilsētas) tiesa pēc soda izciešanas vietas ar prokurora vai iestādes, kas pārzina soda izpildi, priekšlikumu, pamatojoties uz ārstu komisijas atzinumu, kura darbojusies ne mazāk kā trīs ārstu sastāvā, var pieņemt lēmumu par notiesātā ievietošanu speciālā psihiatriskā vai citā slimnīcā, kur ir attiecīgs režīms; var arī pieņemt lēmumu par notiesātā atbrīvošanu no tālākas soda izciešanas.

Izlemjot tiesā jautājumu par notiesātā pirmstermiņa atbrīvošanu slimības dēļ, obligāta tās ārstu komisijas pārstāvju klātbūtne, kura devusi atzinumu par notiesātā veselības stāvokli.

Izlemjot jautājumu par to personu atbrīvošanu no tālākas soda izciešanas, kas saslimušas ar smagu slimību (izņemot personas saslimušas ar psihisku slimību), tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, notiesātā personību un citus apstākļus."

Sodu izpildes kodeksa attiecīgie panti nosaka sekojošo:

78. pants 

"Brīvības atņemšanas iestāžu medicīniskie dienesti valsts garantēto medicīnisko palīdzību sniedz Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā. Pārējo medicīnisko palīdzību notiesātie saņem (..) ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā.

Ja notiesātiem nepieciešama neatliekama medicīniska palīdzība, kuru brīvības atņemšanas ārstniecības iestādē nav iespējams sniegt, šādu palīdzību viņiem sniedz cita ārstniecības iestāde. Brīvības atņemšanas iestāde nodrošina notiesātā apsardzi."

116. pants

 "Ja notiesātais (..) saslimis ar psihisku slimību vai citu smagu neārstējamu slimību, kuras dēļ viņš nav spējīgs turpināt izciest piespriesto sodu, soda izpildes iestāde gādā par to, lai tiktu veikta tiesmedicīniskā ekspertīze. Atkarībā no ārstu komisijas atzinuma un saskaņā ar kriminālkodeksu, soda izpildes iestāde var ierosināt tiesai atbrīvot šo personu no turpmākas soda izciešanas.

Ierosinājumu par notiesātā atbrīvošanu (..) kopā ar ārstu komisijas atzinumu un personas lietu, kurā jābūt informācijai par notiesātā veselības un psihisko stāvokli soda izciešanas laikā, informācijai, kas bijusi par pamatu ierosinājumam atbrīvot notiesāto (..), kā arī informācijai par personas iespējamo turpmāko atrašanās vietu [pēc atbrīvošanas], nosūta tā rajona (pilsētas) tiesai, kuras darbības teritorijā atrodas soda izpildes iestāde."

C. Rekomendācija Nr. R (98)7

Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Nr. R (98)7 atbilstošā daļa soda izciešanas vietas veselības aprūpes ētiskajiem un organizatoriskajiem aspektiem, nosaka sekojošo:

"C. Personas, kuras nav piemērotas ilgstoši atrasties ieslodzījumā: nopietna fiziska invaliditāte, lielais vecums, īsa fatāla prognoze 

50. Ieslodzītajiem, kas cieš no nopietnas fiziskas invaliditātes un tiem, kuri ir ļoti veci, jādod iespēju radīt pēc iespējas normālākus dzīves apstākļus un neatšķirt viņus no pārējiem cietuma iemītniekiem. Strukturālās nepieciešamās izmaiņas jāveic telpās, lai atvieglinātu pārvietošanos personām invalīda ratos un citiem invalīdiem; kā tas tiek praktizēts ārpus cietuma.

51. Lēmums par slimnieku, kuru stāvoklis norāda uz tuvo fatālo iznākumu, pārvešanas vajadzīgo brīdi uz ārpus cietuma medicīnisko iestādi ir jābalsta uz medicīniskiem kritērijiem. Kamēr tiek gaidīta pārvešana, šīm personām ir jāsaņem optimāla medicīniskā aprūpe cietuma veselības aprūpes centrā. Šādos gadījumos ir jāievieto slimnīcā ārpus brīvības atņemšanas iestādes. Balstoties uz medicīniskiem datiem, jāizskata iespēja apžēlot vai atbrīvot pirms termiņa."

SŪDZĪBA

Atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu, iesniedzējs uzskata, ka, ņemot vērā viņa vecumu (86 gadi) un viņa veselības stāvokli, viņa ilgstošo ieslodzījuma laiku var uzskatīt par necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos, pat par spīdzināšanas aktu. Šajā sakarā viņš atsaucas uz 1999. gada 20. decembra un 2001. gada 13. februāra medicīnisko ekspertīžu atzinumiem, kuros ir konstatēts viņa kritiskais stāvoklis. Turklāt viņš izceļ faktu, ka paši sodu izciešanas iestāžu pārstāvji atzīst faktu, ka cietums, kurā viņš tika turēts, nav piemērots viņa specifiskajām vajadzībām un, ka ārstu uzraudzība, kura viņam bija nepieciešama visu laiku, nebija piemērota un dažreiz iztrūka.
JURIDISKAIS ASPEKTS

Iesniedzējs sūdzas, ka, ņemot vērā viņa vecumu, invaliditāti un Latvijas brīvības atņemšanas iestāžu nespēju apmierināt viņa specifiskās vajadzības, viņa ilgstošā uzturēšanās ieslodzījumā ir izturēšanās, kuru aizliedz Konvencijas 3. pants, kurš nosaka sekojošo:

"Nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt."



A. Par iesniedzēja "upura statusu"

 Valdība jau no paša sākuma izvirzīja jautājumu par sūdzības nepieņemamību šajā lietā līdz ar iesniedzēja "upura" statusa zaudēšanu. Šajā sakarā tā atgādina, ka Rīgas apgabaltiesa 2002. gada 12. martā pieņēma lēmumu par iesniedzēja pirmstermiņa atbrīvošanu un šis lēmums tika izpildīts. Šī atbrīvošana tika piemērota sakarā ar iesniedzēja ieslodzījuma apstākļiem; lēmums par atbrīvošanu ir tiešā veidā saistīts ar viņa sūdzību, kas balstās uz Konvencijas 3. pantu, un tādējādi šis lēmums adekvāti izlīdzina šo sūdzību. Pēc valdības vārdiem, šo secinājumu apstiprina fakts, ka pēc 2002. gada 12. marta tiesas sēdes iesniedzēja advokāts paziņoja, ka viņš iesaka savam klientam neturpināt iesākto tiesas procesu. Šādos apstākļos valdība uzskata, ka izskatāmā sūdzība ir jau izlīdzināta nacionālā līmenī un, ka iesniedzējs vairs nevar sevi uzskatīt par iespējamā pārkāpuma "upuri" atbilstoši Konvencijas 34. pantam.

Iesniedzējs iebilst, ka viņa pirmstermiņa atbrīvošana nevar tikt uzskatīta par adekvātu atlīdzību pēc necilvēcīgās izturēšanās, ko viņš izcieta līdz tam brīdim. Viņš arī atzīmēja, ka sākotnējie lūgumi par atbrīvošanu, kurus iesniedza brīvības atņemšanas vietas administrācija, tika atteikti tādu iemeslu dēļ, kurus viņš pats raksturo kā šaubīgus, un tikai pēc viņa prasības izskatīšanas sākuma Tiesā, Rīgas apgabaltiesa nolēma viņu pirms termiņa atbrīvot no turpmākās soda izciešanas.

Tiesa atgādina savu praksi, saskaņā ar kuru lēmums vai kāds pasākums, kas ir labvēlīgs iesniedzējam, principā nav pietiekams, lai viņam atņemtu "upura" statusu, ja vien nacionālās varas pārstāvji nepārprotami vai pēc būtības ir dzēsuši Konvencijas pārkāpumu (skat. kā piemēru Amuur c. France, 1996. gada 25. jūnija lēmums, Recueil des arrets et decisions 1996-III, 846.lpp., §36, Dalban c. Roumanier [GC], Nr. 28114/95. §44, CEDH 1999-VI, Labita c.Italie [GC]. Nr.26772/95, §142, CEDH 2000-IV, un Ilascu un citi pret Moldovu un Krievijas Federāciju [GC](dec.), nr.48787/99, 2001.g.4.jūlijs).

Tiesa atzīmē, ka šajā lietā Rīgas apgabaltiesa ar 2002. gada 12. marta lēmumu nolēma atbrīvot iesniedzēju no tālākas soda izciešanas ar pamatojumu, ka viņa veselības stāvoklis nav savienojams ar uzturēšanos cietumā. Tātad iesniedzējam vairs nedraud iespēja, ka likuma pārkāpšana attiecībā uz Konvencijas 3. pantu turpināsies nākotnē. Turklāt Tiesa atzīmē, ka, pat ja augšminētais lēmums skaidri noraida iesniedzēja apgalvojumu par to, ka viņš bija pakļauts necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei, tiesa tomēr atzina acīmredzami kļūdaino vērtējuma raksturu pirmās instances tiesā par iesniedzēja ieslodzījuma apstākļu piemērošanu viņa veselības stāvoklim. Tiesa izsaka pieņēmumu, ka tāds paziņojums var būt pielīdzināms "netiešai atzīšanai" par 3. panta garantiju pārkāpumu. Katrā ziņā tiesa uzskata, ka šī atzīšana nesniedz attiecīgu tiesību aizsardzību saskaņā ar likumdošanu, pirmstermiņa atbrīvošana pati par sevi nav pietiekoša, lai izlīdzinātu sūdzību par necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos cietumā, kā norāda iesniedzējs (skat. Mouisel pret Franciju (dec.), nr. 67263/01, 2002.g. 21. marts, nepublicēts, kā arī, mutatis mutandis, Aerts pret Beļģiju 1998. g. 30. jūlija lēmums, krājums 1998-V, 1945.lpp, §15 un 1958-1959.lpp, §§24-37).

Tātad iesniedzējs var turpināt tikt uzskatīts par iespējamā pārkāpuma "upuri" un valdības viedoklis attiecībā uz sūdzības nepieņemamību tādējādi ir noraidāms.



B. Par sūdzības būtību

 1. Pušu argumenti



a) Valdība

 Atsaucoties uz Šimaneks pret Austriju lietu (dec., nr. 32307/96, 2000. g. 1. februāris, nepublicēta), pirmkārt, valdība atzīmē, ka 5 gadu brīvības atņemšanas sods, kas tika piemērots iesniedzējam, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par necilvēcīgu un pazemojošu atbilstoši Konvencijas 3. pantam. Tāpat valdība atgādina, ka iepriekšminētā Rekomendācija Nr. R 98(7) neaizliedz atņemt brīvību veciem cilvēkiem vai tiem, kas cieš no smagas fiziskas invaliditātes. Šis teksts ir aprobežojies ar ieslodzījuma specifisko apstākļu noteikšanu un ar pirmstermiņa atbrīvošanas ieteikumu, kas saistīts ar veselības stāvokli pēc attiecīgu ārstu pārbaudēm.

Kas attiecas uz iesniedzēja ieslodzījuma apstākļiem, valdība atzīst, ka tie "nebija ideāli", bet tomēr uzskata, ka šie apstākļi nepārsniedza minimālo slieksni, kas ir noteikts 3. pantā. Šajā sakarā valdība uzsver, ka iesniedzējam nekad netika darīts pāri, tieši pretēji - secinot no iesniedzēja sniegtajiem paskaidrojumiem 2002. gada 12. marta tiesas sēdes laikā, personāls vienmēr ir izturējies pret viņu "ar izpratni" un centās viņam palīdzēt un atvieglot viņa uzturēšanos cietumā. Kas attiecas uz Matīsa cietuma dzīves apstākļiem un režīmu, nevar atklāt nekādus 3. panta pārkāpumus. Tātad, sākot no iesniedzēja reālās ievietošanas cietumā 2000. gada 1. jūnija līdz viņa atbrīvošanai 2002. gada 13. martā, iesniedzējs uzturējās atsevišķā cietuma medicīniskā dienesta istabā, kura atrodas cietuma ēkas otrajā stāvā. Šajā istabā bija 16 m² liela platība un 1,5 x 1,5m lielais logs nodrošināja gaismas un gaisa pieejamību. Istaba tika apkurināta (centrālapkure nodrošināja vidēji 20°C) un to tīrīja medicīniskā dienesta personāls. Blakus telpā atradās duša un tualete; lai apmierinātu iesniedzēja specifiskās vajadzības un atvieglinātu sanitāro iekārtu lietošanu, tika uzstādīti vairāki atbalsta rokturi vietās, uz kurām pats iesniedzējs norādīja.

Iesniedzējs trīs reizes dienā saņēma siltus ēdienus no cietuma ēdnīcas. Turklāt viņš varēja jebkurā brīdī izmantot ledusskapi un gāzes plīti, kas atradās blakus telpā. Iesniedzējs netika pakļauts cietuma reglamentētajam režīmam, ieskaitot to, ka viņam nebija jāievēro celšanās un gulētiešanas laiks (7.00 un attiecīgi 23.00). Istabā viņa rīcībā bija personīgais televizors un cietuma bibliotekārs viņam piegādāja avīzes un grāmatas. Turklāt iesniedzējs bez ierobežojumiem varēja iepirkties cietuma veikalā. Kā var secināt no kāda raksta presē (tā kopiju valdība pievieno lietai), cietuma ēkas gaiteņi bija tik šauri, ka pa tiem nevarēja pārvietoties invalīda krēslā. Tomēr valdība uzsver, ka, ja to atļāva laika apstākļi, iesniedzējs saņēma nepieciešamo palīdzību, lai veiktu pastaigu svaigā gaisā. Vēl valdība uzsver, ka iesniedzēja uzvedība ieslodzījumā nav radījusi problēmas un pastāvīga viņa uzvedības uzraudzība nebija nepieciešama.

Valdība uzsver, ka iesniedzēja sarakste ar ģimeni netika pakļauta nekādiem ierobežojumiem. Turklāt ģimenes locekļi varēja viņu regulāri apmeklēt. Viņi saņēma tā saucamo "pagarināto" apmeklējumu atļauju, proti, apmeklējumu līdz 24 stundām un viņi bieži izmantoja šīs tiesības. Pagarināto apmeklējumu laikā apmeklētāji varēja izmantot augšminēto aprīkojumu, lai gatavotu maltītes sev un iesniedzējam. Turklāt iesniedzējs varēja brīvi tikties ar žurnālistiem.

Kas attiecas uz medicīnisko aprūpi, valdība uzsvēra, ka ārsti iesniedzēju izmeklēja divas reizes dienā darba dienās un reizi dienā sestdienās un svētdienās. Divas reizes dienā viņam tika dotas zāles. Saskaņā ar valdības teikto, minētie apstākļi skaidri norāda uz to, ka cietuma administrācijai nebija nekāda nolūka nedz likt iesniedzējam ciest, nedz arī viņu pazemot. Tieši otrādi, valdība atgādina, ka Matīsa cietuma administrācija darīja visu iespējamo, lai iesniedzēja ieslodzījuma apstākļi atbilstu viņa veselības stāvoklim. Turklāt administrācija pilnīgi apzinājās savu finansiālo nespēju nodrošināt iesniedzējam pastāvīgu aprūpi un pārkārtot telpas un cietuma infrastruktūru, lai tie atbilstu iesniedzēja specifiskajām vajadzībām. Šo apstākļu dēļ tā vērsās ar lūgumu Latgales priekšpilsētas pirmās instances tiesā par iesniedzēja pirmstermiņa atbrīvošanu.

Ņemot vērā visu augšminēto, valdība uzskata, ka nav noticis Konvencijas 3. panta pārkāpums.

b) Iesniedzējs

 Iesniedzējs apstrīd valdības tēzes, kas attiecas uz medicīniskās aprūpes raksturu Matīsa cietumā. Pirmkārt, viņš apgalvo, ka cietuma medicīniskais dienests ir paredzēts, lai ārstētu vieglas slimības (tādas kā gripa, angīna vai viegli ievainojumi), bet ne tādas smagas un neārstējamas slimības, kādas ir viņam. Otrkārt, viņš norāda, ka medicīniskais dienests oficiāli bija atvērts tikai no 9.00 – 18.00 un vienīgi darba dienās. Ārpus šī laika neviens no ārstējošā personāla neatradās cietumā un aprūpi, ko iesniedzējs saņēma, galvenokārt sniedza brīvprātīgie ieslodzītie, kuri tai brīdī atradās medicīniskajā punktā. Citiem vārdiem, uzraudzība un medicīniskā aprūpe bija atkarīga no šo ieslodzīto labās gribas, šīm personām nebija nepieciešamo zināšanu un pieredzes šajā lomā, turklāt viņi varēja atteikties sadarboties.

Iesniedzējs atzīst, ka Matīsa cietuma administrācija un medicīniskais personāls centās uzlabot ieslodzījuma apstākļus un tos piemērot viņa vajadzībām atbilstoši speciālas ārstu komisijas norādījumiem. Tomēr viņš uzskata, ka šos centienus neatbalstīja augstāk stāvoši varas pārstāvji un jo īpaši Ieslodzījuma vietu pārvalde. Turklāt tika pieņemts lēmums samazināt izdevumus, kas saistīti ar ieslodzīto medicīnisko aprūpi, un tas izslēdz iesniedzējam jebkuru iespēju saņemt attiecīgu medicīnisko aprūpi. Iesniedzējam ir aizdomas par Latvijas varas iestāžu iepriekš pieņemtu un tīši negatīvu attieksmi pret viņu. Turklāt viņš uzskata, ka divu rokturu pielikšana tualetē nav pietiekama un adekvāta telpu adaptācijai viņa specifiskajām vajadzībām. Visbeidzot, iesniedzējs uzsver, ka Matīsa cietuma administrācija pati atzina ieslodzījuma vietas apstākļu neatbilstību un, ka šo faktu apstiprināja Rīgas apgabaltiesa savā 2002. gada 12. marta lēmumā.

Šajos apstākļos iesniedzējs uzskata, ka brīvības atņemšanas laikā izturēšanās pret viņu ir bijusi necilvēcīga un pazemojoša, "kas robežojas ar spīdzināšanas aktu" un ka Konvencijas 3. pants attiecībā uz viņu ir ticis pārkāpts.



2. Tiesas novērtējums

 Tiesa uzskata, ka, skatoties pušu argumentus kopumā, šī sūdzība rada tādus faktiska un juridiska rakstura jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā sūdzības izskatīšanas posmā, bet tā prasa padziļinātu izskatīšanu; no tā izriet, ka šī sūdzība netiek uzskatīta par acīmredzami nepamatotu saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3§. Nekāds cits nepieņemamības iemesls netika atklāts.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi nolemj sūdzības atlikušo daļu pieņemt izskatīšanai, paturot tiesības lietu izskatīt pēc būtības.

 

Priekšsēdētājs



Christos ROZAKIS

 

Tiesas sekretārs



Soren NIELSEN

 
Каталог: files -> files
files -> Hizli tüketiM ÜRÜnleri pazarlama san. Ve tiC. Ltd. ŞTİ. MİNİk servis tabak ve kaplari bardak altliklari ve kapaklari dekoratiF
files -> Урология Аннотация рабочей программы дисциплины (модуля) в. Од. 3 «Нефрология»
files -> Essensiale forte n kapsullar essentiale® forte n tərkibi
files -> Barwniki naturalne Opracowano na podstawie
files -> Thehoneynetprojec t®
files -> Embracing Humanity Worldwide Global Networking Against Malaria Empowering People to Act
files -> Урология Аннотация рабочей программы дисциплины (модуля) б
files -> Agencias del sistema de naciones unidas con sede en
files -> Gebelere d vitamiNİ destek programi rehberi Genel Bilgi
files -> Perinatal ve bebek öLÜmleri BİLGİ formu-2009


Поделитесь с Вашими друзьями:


Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©www.azkurs.org 2019
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə